Domājams, ka ikviens no mums piekritīs, ka māte ir viens pasaulē dārgākajiem cilvēkiem, kurai būsim pateicīgi visu mūžu.
Tā iemesla dēļ palīdzēt vai jebkādi citādi atbalstīt māti, kad viņai iet grūti, ir tikai pašsaprotama lieta.
Šoreiz šāds stāsts:
Mans tēvs aizgāja aizsaulē, kad biju pavisam mazs, un tāpēc mātei nācās audzināt mani vienai pašai. Viņa bija apņēmības pilna un, neskatoties ne uz kādām grūtībām, palīdzību citiem nekad nelūdza.
Lai māte mūs spētu nodrošināt, viņa strādājā vairākos darbus. Izdevumi bija gan par mājas īri, gan par manu izlgītību un, protams, par ēdienu.
Es to vienu telefonsarunu nekad neaizmirsīšu, kad mana mamma zvanīja manai vecmāmiņai. Tad man bija 17 gadi un es strādāju nepilnu darba dienu vietējā veikalā veselu gadu, lai sakrātu sev naudu jaunam datoram.
Kā izrādās, tad mana mamma telefona sarunā vecmāmiņai lūdzu naudu, lai viņa varētu veikt brukas operācija.
Saprotams, ka ikdienas saistības un darba pienākumi fiziski pat neatļāva kaut ko iekrāt un atlikt naudiņu veselībai.
Tā iemesla dēļ es nolēmu savu nopelnīto naudu ielikt manas mammas „glābējpudelē”. Tie bija 600 dolāri.
Atceros vēl to dienu, kad viņa man ar asarām acīs pateicās no sirds un ar lielāko prieku piezvanīja vecmāmiņai un pateica, ka naudu tomēr nevajadzēs aizņemties.
Tobrīd es jutos labi un tas bija kā sava veida paldies viņai par to, ka mani tādu izaudzināja.