Ko darīt līgavai baltā kleitā, kura pie altāra uzzina, ka puisis ir pārdomājis un nevēlas precēties? Trīs stundas pirms kāzām jaunais cilvēks aiziet uz tualeti un neatgriezās.
Līgavai nācās, kaunoties, atvainoties viesiem un radiem. Pateica, ka līgavainim palicis slikti un viņš aizvests uz slimnīcu. Pastāstīsim par Annu, kura nezina, kā rīkoties.
Puisis nevēlas precēties
Kopā bijām nodzīvojuši piecus gadus. Sākumā pāris mēnešus satikāmies, bet pēc tam Ivans piedāvāja dzīvot kopā. Tā kā es pati par to biju sapņojusi, uzreiz piekritu.
Jau pēc gada kopējas dzīves, es gaidīju, ka viņš mani bildinās. Vispirms 14. februārī, tad dzimšanas dienā, tad uz Jauno gadu. Un tā piecus gadus. Esmu nogurusi gaidīt, minēju, jautāju tieši, kā dzīvosim tālāk. Diemžēl mans mīļotais nesaprot mājienus.
Ivana atbilde mani satrieca. Viņš teica, ka vispār nekādas kāzas viņa plānos neietilpst. Piebilda, ka visiem precētajiem draugiem dzīve aizgājusi pa pieskari.
Neviens nav laimīgs, visus nogurdina sadzīve, pat atpūsties nevar, ja ir bērni. Viņš redz viņus un vēl vairāk pārliecinās par to, ka laulība ir kļūda. Ivans saka, ka pēc laulībām jūtas pazūd. Un nekas vairāk nebūs kā agrāk un tik labi kā agrāk.
Sapratusi, ka no puiša iniciatīvu nav ko gaidīt, nolēmu rīkoties pati.
Sāku cītīgāk kopt sevi, pierakstījos sporta zālē, sāku cītīgāk kopt māju un gatavot ēst. Pēc kāda laika biju novājējusi par sešiem kilogramiem un daudz labāk izskatījos.
Katru dienu sagaidīju viņu no darba ar karstām vakariņām un ideāli tīru māju. Viņa gribēja pierādīt Ivanam, ka pēc laulības reģistrācijas viņu attiecības kļūs tikai labākas. Diemžēl visi mani centieni bija veltīgi. Šķita, ka viņš pat nav pamanījis, ka esmu mainījusies.
Reiz vakarā sēdēju īdzīga pie kamīna. Pienāca Ivans, mēs runājāmies par visu, kas mums svarīgs. Pēc tam uzvārījām tēju un ilgi sēdējām apkampušies. Pastāstīju viņam, ka jau sen sapņoju kļūt par māmiņu.
Viņš atzinās, ka arī gribētu bērnus. Teica, ka mums varētu būt skaisti bērni. Man, protams, bija patīkami to dzirdēt, bet es vēlējos, lai mani bērni dzimtu laulībā. Man ir vajadzīga pārliecība par savu nākotni un stabilitāte.
Pēc dažām dienām Ivans pateica, ka viņš ir padomājis un nolēmis, ja man tas ir svarīgi, mums jāaprecas. Tāpēc viņš ir gatavs kļūt par tēvu un vēlas darīt visu, lai mums būtu pēcteči.
Es sāku gatavoties kāzām, kamēr viņš nav pārdomājis. Sastādīju viesu sarakstu, pierakstījos rindā pie šuvējas. Izvēlējos žurnālā kleitas un plīvura fasonu.
Biju laimīga, lūdzu Dievu un iztēlojos, kāda laimīga būs mūsu ģimene.
Mani piesardzīgu darīja tikai tas, ka viņa draugi mēģināja atrunāt viņu no šīs idejas.
Jokoja, ka jau pēc mēneša viņš pārdomās un nāksies staigāt pa tiesām, lai izšķirtos. Taču viņš pastāvēja uz savu un lika visiem apklust. Es pat sāku sajūsmināties par savu vīru. Jau iztēlojos, cik laimīga būs mūsu ģimene.
Dienu pirms kāzām es braucu pie vecākiem. Piecēlos piecos no rīta, aizgāju pie friziera un manikīra. Pēc tam atgriezos pēc kleitas, saposos un devos uz civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādi.
Bijām sarunājuši jau agrāk, ka tiksimies tur, jo zinājām, ka būs rindas. Trīs stundas pirms ceremonijas viņš izgāja uz tualeti. Tā es paliku ar viesiem viena. Bija kauns, sirds vai lūza no aizvainojuma.
Vakarā mans, tā arī par vīru nekļuvušais, atgriezās un uz ceļiem lūdz piedošanu. Raudāja, teica, ka esmu viņa dzīves jēga. Nobijies un aizbēdzis, taču vēlas būt kopā ar mani.
Gatavs uz visu, tikai bez oficiālas laulības. Teica, ka neko nevarot ar sevi padarīt. Neesot domāts laulībai. Es viņu padzinu. Raudāju mammai uz pleca un domāju, ko darīt tālāk.
Mans puisis nevēlas precēties, bet man apnicis būt ērtai un pakļāvīgai. Redzēt viņu vairs nevēlos, kaut gan mīlu ļoti.