Pirms ilgāka laika “Facebook” vietnē parādījās kāds stāsts, kas patiesi liek aizdomāties, jo īpaši sievietēm, kurām ir viens vai vairāki bērni. Stāsta parole ir ļoti vērtīga un būtiski, kura patiešām ir jāliek aiz auss.
Situācijas apraksts:
“Mammīt, es gribu tev uzdāvināt gredzentiņu!” tā pēkšņi no zila gaisa paziņoja Ričards (7 g.) pirmdienas vakarā. “Bet, mīļais, vai tad tev ir naudiņa?” saku viņam. “Jā! Man ir mājās 5 eiro,” viņš atbild. “Tad jau Tev būs jāsakrāj vairāk,” saku viņam.
Pēc mirklīša Ričards atkal turpina: “Kad tev būs dzimšanas diena vai vārda diena?” Atbildu viņam, ka dzimšandiena man jau nesen bija, bet vārda diena būs ziemā. “Bet es tev gribu uzdāvināt tagad!” viņš saka.
“Ja tu tā gribi, tad jau nekādas īpašās dienas nav jāgaida. Jāsakrāj naudiņa un būs gredzentiņš!” saku Ričardam. Viņš tajā pašā brīdī jau gribēja vest mani uz veikalu, kur gredzentiņi. Ejam pa Alfu, vedu viņu tādos veikalos, kur lētāki tie gredzeni, bet neviens viņam nepatīk.
Tā nu mēs aizbraucām prom neko nenopirkuši. Vakarā izstāstīju vīram šo Ričarda pēkšņo ideju. Viņš uzreiz pie Ričarda: “Ričulīt, es tev “piemetīšu” iztrūkstošo naudiņu un nopērciet skaistu gredzenu mammai.”
Otrdien jau domāju, ka puisis jau būs aizmirsis savu nodomu, bet nekā- uzreiz pēc skolas viņš atkal gribēja braukt uz veikalu. Teicu viņam, ka aizbrauksim citu dienu uz Rīga Plazu, es zinu, ka tur ir veikaliņš, kur viņam (un man arī) patiks viss. Tā diena bija vakar.
Nu mans Ričards zin, kur jāpērk dāmām gredzeni… 🙂 Kāpēc es to stāstu?
Jo stāstā ir kāda gudra morāle, kas paliek aiz burtiem. Es reiz sen, sen izdarīju kļūdu uz sava vecākā dēla- atteicos pieņemt dārgas dāvanas no viņa.
Zinot, ka viņš iztērējis visu savu iekrāto kapitālu. Bet bērns to darīja ar milzu prieku un atvērtu sirdi. Es savā stulbajā pieticīgumā un audzinātībā (“esijelsaprātīga”) toreiz pateicu: “Netērējies manis dēļ tik ļoti!” Sssssasodīts! Uz ko gan vēl lai bērns tērētos? Jo vecāki taču tērējas uz bērnu!
Un sasmelt izlieto ir ļoti grūti… Bet var. Pa šiem gadiem esmu pati bijusi lieciniece, kā pieticīgās, pieklājīgas mammas saka saviem dēliem: “Nu netērējies! Man neko nevajag!” Un dēli klausa mammas.
Viņi tiešām vairs netērējas, jo mammai jau nevajag. Bet izrādās, ka mammas tomēr gaida. Un viņām pat vajag… Labi, ja šiem, nu jau pieaugušajiem dēliem, ir gudras sievas, kas uzorganizē dāvanas vīramātēm, citādi viņas dabūtu pliku tekstu: “Daudz laimes!” Un tādu mammu ir pa pilnam! Mīļās, nenokaujiet savos vīriešos vēlmi jums dot!
Viņiem tas tik ļoti patīk! Viņiem patīk, kad sievietes ir priecīgas! Priecājieties, mīļās, priecājieties no visas sirds! Vai tas maziņš, noļucis ziediņš no pļavas vai tikko uzzīmēts ķiņķēziņš uz papīra, vai pirmais mēģinājums uztaisīt mammītei kaut ko garšīgu!
Jo ar to viss sākas! Tā rodas nākamie sirsnīgie un dāsnie vīrieši, kas izdomās, kā nopelnīt un sagādāt savai sievietei da jebko! Dēli ir nākamie vīri un tēvi!
Un tas ir nopietni!!!!!!”