Daudzi cilvēki, kuri izauguši padomju laikos, atceras tā laika gardumus un skumst pēc tiem vēl šodien, kad veikalu plaukti ir pārpilni. Un patiešām, tā gribētos nobaudīt dažus tā laika gardumus! To garšu nav iespējams aizmirst.
Bērnu iecienītie gardumi
1. Maizes garoziņa
Un tā, mamma aizsūtījusi tevi pēc maizes. Iedevusi tīkliņu, 20 kapeikas un vērtīgus norādījumus. Bet tālāk sākas piedzīvojums. Tu ieej veikalā, paņem pie plaukta piestiprinātu dakšu un sāc pārbaudīt maizes svaigumu.
Tu nopērc balto ķieģelīti par 20 kapeikām un ej mājās ēdot maizes garoziņu – ēdienu ar laimes garšu. Un tu atrauj ar zobiem mazu garozas gabaliņu, lai mamma nepamana, tad vēl vienu, un vēl.
2. Kāds tur vēl čupa – čups…
Manas bērnības gados cukurgailīši uz kociņa tika pārdoti uz katra stūra, pašgatavoti un rūpnieciski ražoti, krāsaini – sarkani, dzelteni, brūngani. Tik daudz prieka bija, kad tika nopirkts tāds vienkāršs gardums! Cik interesanti bija caur to skatīties uz sauli, turot aiz lipīga kociņa.
Tagad reti redzu tos veikalos, tie atlido kā sveiciens no pagātnes- vienkārši neveikli putniņi, ar kuriem saistās tik daudz laimīgu atmiņu. Un vēl dedzināts cukurs ir labs pret klepu, bet toreiz bērni par to nedomāja.
3. Dabiska košļene
Iemīļots kārums – augļu koku sveķi. Lēti un labi. Atceries, ķiršu sveķi bija īpaši gardi.
4. Iemīļots kārums
Maizes šķēle, cukurs un ūdens – iecienīts manas bērnības deserts. Izskatās ne visai, bet garša lieliska. Maizi apber ar cukuru un samitrini ar ūdeni, lai zobos nekraukšķ. Kāpēc mēs tā vairs nedarām, dīvaini.
5. Biedējošais dzēriens
Visiem maniem skolas draugiem virtuvē bija tādas burkas, kurās tējas krāsas šķidrumā peldēja kaut kas līdzīgs resnai medūzai. Teica, ka tādam dzērienam esot bijusi patīkami skābena garša, tas bijis atsvaidzinošs. Es, godīgi sakot, tā arī neuzdrošinājos to nogaršot.
6. Visgaršīgākās zāles
Sūkā zirnīšus – vispirms saldumiņš, pēc tam skābumiņš. Ideāls salikums.
7. Jūras akmentiņi: ēd un ēd, nevar apstāties! Vidū tiem rozīne vai riekstiņš, apkārt krāsains apvalks. Gludi kā īsti jūras akmentiņi. Un ļoti ātri izbeidzas, atstājot prozaisku paciņu no pelēka ietinamā papīra.
8. Paštaisītas kūciņas
Delikatese, kura līdz pat šai dienai ir daudzu cilvēku ēdienkartē – cepumi ar sviestu. Tapa tāds kārumiņš ļoti ātri: ņēma divus cepumus, apzieda ar sviestu un salika kopā. Tas bija labākais cienasts pie tējas, kādu varēja iedomāties.
9. Sausā veidā vēl garšīgāk
Nočiep tādu briketīti un slepus grauz tādu pašu sausu! Kurš saka, ka tā nav darījis, vienkārši baidās atzīties!
10. Saldējums. Pasaulei mieru, mums plombīru. Baltu, gardu ar viršu šķībi uzliktu papīrīti. Vafeļu glāzīti varēja apkošļāt apkārt, bet var arī izspiest ārā no tās dievišķo saturu un slapjo vafeļu glāzīti atdot tētim.
11. Paštaisītas īrisa konfektes. Tagad veikalā var nopirkt vārītu iebiezināto pienu, bet agrāk to vajadzēja vārīt pašiem. Kaut gan man labāk patika izdurt divus caurumus bundžiņā un dzert tāpat.
12. Draudzība var būt ļoti garšīga. Daudzi man piekritīs, ka kausētā sieriņa „Družba” garšu nevar salīdzināt ne ar vienu no mūsdienu analogiem. To pievienoja dažādiem ēdieniem, vai arī vienkārši piekoda klāt, dzerot tēju.
13. Kurš gan šo neatceras
Šo gardumu varēja nopirkt gan veikalā, gan aptiekā. Saldās apaļās baltās tabletes, ietītas divos papīros cilindriņa veidā, bija kaut kas nepavisam ne sliktāks par ledenēm! Un arī maksāja lētāk – 7 kapeikas iepakojums. Tiesa gan, mamma teica, ka dienā drīkst ēst tikai vienu, taču viss cilindriņš kaut kā dīvaini izgaisa divdesmit minūtēs.
14. Lūk, kā patiešām pietrūkst.
Īrisenes – konfektes, kuru dēļ daudzi pazaudēja plombas zobos, bet tas nu bija tā vērts. Lai arī tagad veikalos ir līdzīgas konfektes, tomēr to garša nav tāda.
15. Barbekjū, kas bija pieejams katram
Visgardākā delikatese, kuru gaidīja visi bērni piknikā- ugunskurā cepti kartupeļi. Tas taču ir tik interesanti: iemet ugunskurā kartupeli un skaties, gaidi, rušinot oglītes ar kociņu. Dabū vienu laukā no ugunskura, bet tas ir karsts, kā ogles, bet neko – papūt, met no rokas rokā un centies ātrāk noņemt miziņu, lai izbaudītu neatkārtojamo garšu.
16. Iemīļoti saldummīļu kartupeļi
Viens no pieejamākajiem desertiem tolaik bijakūciņa „kartupelis” un daudzi iemācījās to pagatavot paši. Recepte bija pavisam vienkārša: Cepumus sadrupināja, pievienoja kausētu sviestu un kakao. Visu samaisīja un veidoja apaļas bimbiņas. Tāds, lūk, deserts.
17. Ēd, cik lien.
Ja nopirkt šokolādes konfektes vai kūciņas padomju laikos bija ne vienmēr iespējams, tad halva bija vienmēr. Šodien šķiet dīvaini, ka to pārdeva skārda kārbiņās.
18. Sulas no konusveida burkām.
Veikalā „Ūdeņi- sulas” vai gastronoma sekcijā ar tādu nosaukumu vienmēr bija izslāpušie. Tāpēc, ka nav nekā labāka par saldu vīnogu, , skābenu ābolu vai dzidru bērzu sulu. Un vēl tur vienmēr bija glāze ar sāli un tējkaroti. Tas – tomātu sulai.
19. Piens trīsstūrveida tetrapakās. Tukšās tetrapakas puikas neizmeta. Tās lika uz grīdas un no visa spēka sita tās ar kājām – sanāca diezgan skaļš paukšķis, kurš bija labi dzirdams skolā un biedēja meitenes.
Un, ja tu arī izdzēri pienu, bet pakā nedaudz palika, tad, sitot ar kāju pa paku, šļakatas šķīda uz visām pusēm un arī tas bija jautri.
20. Zobus varēja izlauzt, bet bija ļoti garšīgi. Lai iepriecinātu bērnus, māmiņas gatavoja kozinakus- izlobītas saulespuķu sēkliņas aplēja ar karameli, padzisušus sadalīja briketītēs.
21. Labākais gardums pasaulē. Gandrīz katrā mājā bija vafeļu panna vai riekstiņpanna- speciāla panna riekstu formas cepumu cepšanai. Pildīja riekstiņus ar kādu krēmu vai vārītu iebiezināto pienu. Garša ir neaizmirstama.
22. Ekonomiski, bet ļoti garšīgi.
Ņem riku rudzu maizes, uzlej tai eļļu un pārkaisi ar sāli. Vēl var visu uzlabot ar lociņiem un dillēm.
23. Gāzētais ūdens no automāta.
Par vienu kapeiku – bez nekā, bet tas nav tik interesanti, bet par trijām kapeikām ar sīrupu, paradīzes gardumiņš. Un arī glāzi interesanti mazgāt, uzspiežot ar to- veidojas kā strūklaka. Bez tam, ja uzsita pa automātu, tad reizēm izdevās atdabūt monētiņu, kas bija liela veiksme.
Starp citu, tā nebija spēle vienos vārtos. Bieži vien automāts „apēda” naudiņu, pretī nedodot ne lāsi dzīvinošās veldzes. Reizēm automātā beidzās sīrups, un tad par trijām kapeikām tas nelietīgi lēja „tīru” ūdeni.
