Stāsts šoreiz par Irinu. Par meiteni, kura dzemdēja salīdzinoši agrā vecumā. Viņu sauc Irina.
Irina dzemdēja bērniņu, kad viņai bija vien 15 gadi un sāka iet tikai 10. klasē. Viņa slēpa un nevienam nestāstīja, kas ir bērna tēvs vairākus gadus.
Savukārt Irinas māte par meitas grūtniecību uzzināja salīdzinoši vēlu. Tā kā Irina vienmēr bijusi nedaudz apaļīga, tad māte nemaz neko ikdienā nebija arī piefiksējusi.
Tomēr, kad gāja vairāki mēneši uz priekšu, māte sāka satraukties par meitas straujo svara pieaugumu. Tā rezultātā māte saprata, ka labāk ir jāaiziet pie endokrinologa. Apmeklējot ārstu, viss palika skaidrs.
Māte bija salīdzinoši neapmierināta. Meitu viņu audzināja viena un te vēl no debesīm mazmeita parādīsies! Pēc pāris gadiem viņa par to priecātos, bet ne jau nu 15 gados!
Redzot mātes pirmo reakciju, Irina arī nemaz negribēja atklāt, kas ir bērna tēvs. Skolā, protams, Irinai daudzi pievērsa uzmanība un runāja par viņu, mēģinot saprast, no kura puiša viņa tā ir „iekritusi”.
Vasaras brīvlaikā Irinai piedzima skaista meitiņa Alise. Viņai bija zilas actiņas. Irinas māte paņēma bērnu kopšanas atvaļinājumu, lai pabūtu kopā ar savu ģimeni.
Laiks gāja uz priekšu. Irina pabeidza 12. klasi un cītīgi mācījās, lai tiktu augstskolā budžeta grupā.
Pēc smaga darba, bija arī saldi augļi, jo viņa tika studēt bez maksas. Tāpēc Irina aizbrauca mācīties uz citu pilsētu, kur dzīvoja vecmāmiņa. Visa atbildība par bērnu bija uz viņas pleciem, bet, par laimi, vecmāmiņa bērnu arī pieskatīja, kad vajadzēja.
Lai spētu kaut kā sevi un mazo nodrošināt, viņa sāka arī strādāt uz pusslodzi.
Līdz ar to viņai parādījās nelieli naudas līdzekļi, ar kuriem viņa varēja brīvi darboties.
Tuvākie cilvēki, protams, tā arī cerēja, ka Irina izstāstīs kaut ko par bērna tēvu un no kurienes viņai rodas tāda liela nauda, bet viņa turpināja klusēt.
Sanāk, ka Irina strādāja nelielā reklāmas aģentūrā, mācījās un īrēja vēl dzīvokli.
Savukārt meitiņa auga un attīstījās ātri. 3 gadu vecumā viņa jau skaitīja, zināja burtus un kopumā bija zinātkāra meitene. Izdevās tikt arī bērnu dārzā.
Pabeidzot augstskolu, viņa sāka strādāt uz pilnu slodzi kompānijā, kurā bija strādājusi studiju laikā.
Savukārt viss nāca gaismā, kad Alisei palika seši gadiņi. Irina nolēma mātei visu paskaidrot. Viņa atnāca mājās kopā ar jaunu puisi, kurā viņas mamma uzreiz atpazina meitas klases biedru.
Mātei bija vairāk kā skaidrs, ka tas bija Alises tēvs – tās pašas acis, gaišie mati un ausis.
Irina atklāja, ka tieši Andrejs visu laiku ir palīdzējis viņai un atbalstījis viņu. Jau no paša sākumā viņi kopīgi nolēmuši nevienam nestāstīt, kas ir bērna tēvs.
Andrejs grasījās stāties kara akadēmijā, bet bērna piedzimšana varēja izjaukt viņa plānus.
Tomēr visu šo laiku šis jaunais puisis sūtīja Irinai naudu un pa kluso tikās ar meitu. Kad viņš pabeidza savas mācības, viņš nolēma arī apprecēt savu mīļoto Irinu, kura gaidīja viņu 6 gadus.
Noslēgumā var pateikt, ka šis ir viens no tiem stāstiem, kur bija un ir patiesa mīlestība vienam starp otru. Ja sievietei un vīrietim abiem kopā ir vienots mērķis, savstarpēja cieņa un jūtas vienam pret otru, tad kopīgiem spēkiem izdosies tikt galā ar visiem šķēršļiem! Galvenais ir gribēšana!