Preses konforencēs cilvēkiem tiek stāstīts, ka esam gatavi situācijai, bet pastāstīšu savu pieredzi pa punktiem. – Vēlā vakarā vienīgais telefons, uz kuru var zvanīt, ir 113. Zvanu un ilgi nākas pārliecināt, ka vispār ar mani jārunā. Ja neesmu bijis riska valstī, tad analīzes man izmaksās 84 eiro. OK.
Stāstu, ka tikos ar itāļiem Igaunijā, un manī sāk klausīties. Top skaidrs, ka iespējamība ir, taču tuvākais laiks, kad pie manis var ierasties “ātrie”, ir nākamās dienas vakars. Iesaka padzīvot kaut kur atsevišķi.
– Zvanu uz ģimenes ārstu diennakts tālruni, kur neko plašāk neinformē, vien iesaka zvanīt uz 113.
– Zvanu uz Stradiņu uzņemšanu, lūdzot paņemt analīzes, mani sūta uz Gulbja laboratoriju vai infektoloģijas slimnīcu.
– Infektoloģijas slimnīca naktī nestrādā, esmu tupikā. Dodos uz ofisu gulēt, informējot kolēģus, lai nākamajā dienā nenāk uz darbu.
– No rīta zvanu uz oficiālo info tālruni, kur laipna sieviete saka, lai zvanu uz Gulbja laboratoriju un par maksu taisu analīzes. OK. Zvanu uz laboratoriju, kur mani piedāvā ierakstīt rindā… pēc nedēļas (!).
Šī ir vienīgā vieta, kur var veikt pārbaudes. Nu sēžu birojā, kasu galvu un domāju, ko darīt tālāk. Gribu brīdināt jūs visus: saudzējiet sevi! Un esiet gatavi, ka saslimšanas gadījumā būs pašiem jāpacīnās, jo ārsti ir noslogoti un jau šobrīd netiek galā ar situāciju, kaut publiski tiek ziņots, ka esam tai gatavi.
Useina Bolta skrējiens ir sācies! P.S Esmu visai drošs, ka esmu vesals, bet noteikti pārbaudīšos, lai neapdraudētu pārējos.
