Man ir 43 gadi, un es pēc ilga laika jūtos beidzot laimīga. Taču pirms šķiršanas viss bija pavisam citādi. Tagad pat elpot kļuvis vieglāk. Vēlos pastāstīt savu stāstu. Iespējams, kādam noder.
Kāpēc tad, ja sieviete nevēlas precēties, viņu uzskata par kaut kādu ne pārāk labo? Kāpēc ir pieņemts uzskatīt, ka dzīves mērķis ir bērnos un kalpošanā savam vīram?
Bet vīrieši tajā pat laikā var veidot karjeru un attīstīties. Es nolēmu, ka vairs nekad neprecēšos. Un vēlos pamatot savu izvēli.
Sieviete nevēlas precēties
Es strādāju labā kompānijā un vienmēr ļoti labi pelnīju. Tāpēc lielāko daļu ģimenes izdevumu tika apmaksāti par manu algu. Vīrs strādāja šur, te tur un gadiem nespēja atrast stabilu darbu. Pelnīja viņš maz.
Taču tas netraucēja viņam kontrolēt manus ienākumus un pārmest man izšķērdību. Pie tam, pat kosmētiku un sevis kopšanas līdzekļus man nebija ļauts pirkt. Pārāk daudz es atvēlot sev. Lai arī bērnu mums nebija, es pat līdz šim nevaru saprast, kāpēc viņš tā darīja.
Protams, tas mani sarūgtināja. Ar laiku es pārvērtos par pavisam nepievilcīgu tantuku. Nekad agrāk tik daudz nesvēru. Ataugušas matu saknes, bez manikīra, vecas apvalkātas drēbes, 10 gadus vecas kurpes. Pat ar draudzenēm nevarēju tikties. Sākumā vīrs bija greizsirdīgs, ka pavadu laiku ar viņām. Bet vēlāk pašai bija kauns iet kopā ar viņām tādā izskatā. Pašvērtējums galīgi nekāds.
Bet mans vīrs regulāri tikās ar saviem draugiem pirtī, skatoties futbolu. Tāpat pirka sev dažādas lietas par manu naudu. Un viņu nemaz nemulsināja tas, ka man viņš neļāva priekš sevis pirkt neko. Līdz pat šim laikam nevaru noticēt tam, ko devusi man šķiršanās. Kaimiņi runāja arī, ka viņš esot sev sagādājis mīļāko. Ja godīgi, man pat naidam vieta pret viņu nav palikusi.
Pēc šķiršanās es kā no jauna piedzimu
Es iemācījos priecāties par dzīvi, pamazām sāku naudu tērēt pati sev, sajutos skaista. Pēc dažiem mēnešiem kaut kur izgaisa 10 kilogrami. Nogriezu un nokrāsoju matus, izveidoju manikīru un nopirku 4 skaistas kleitas. Pati sevi vairs nepazinu spogulī. Bet darbā vienkārši tiku apbērta ar komplimentiem.
Beidzot sajutos dzīva. Kā es skumu pēc brīvības un neatkarības. Es atkal sāku tikties ar draudzenēm. Un pat gāju uz romantiskiem randiņiem! Tiesa, mana vecuma vīrieši bija nekārtīgi. Viņi nevis sievu sev meklē, bet mājsaimnieci. Bet es apprecēties nesteidzos. Vienreiz jau pacentos. Paldies, man pietika! Tagad es vēlos mīlestību, piesātinātu dzīvi un īstu laimi.
Es pārstāju berzt māju, reizi nedēļā izmantoju klīninga kompānijas pakalpojumus. Gatavoju ēst tikai tad, kad vēlos. Eju uz kafejnīcām, pasūtu ēdienu uz mājām no blakus esošā restorāna. Dzīvoju sev un jūtos, kā karaliene. Tagad saprotu, cik liels apgrūtinājums man bija mana laulība.
Protams, es nevienam neuzspiežu savu viedokli. Tā ir mana personīgā pieredze un mani subjektīvie uzskati. Es tikai vēlos, lai katra meitene un sieviete pati izlemj, kā dzīvot. Tāpēc vēlu īstu laimi un harmoniju pašai ar sevi.