Cilvēki iepazīstas, iemīlas, apprecas. Tad pienāk laiks, kad visi joki beidzas, sākas īsta ģimenes dzīve. Tas nozīmē, ka bez pozitīviem momentiem būs arī sadzīve, pienākumi, atbildība. Pat tādam, šķietami sīkumam, kā labas attiecības ar vīramāti, ir jābūt augstā līmenī. Citādi var sākties problēmas.
Vīramāte vairumā gadījumu ir cilvēks atvērts un prasīgs. Visi zina, kā mātes attiecas pret saviem dēliem, lai arī tie ir pieauguši. Tāpēc sievām neklājas viegli, kaut gan iemesla praktiski nekāda nav.
Labas attiecības ar vīramāti
“Labdien! Uzreiz pateikšu: esmu pieaugusi, mūsdienīga sieviete, kura piedzimusi un uzaugusi lielā pilsētā. Es saprotu tikai šo pasauli, un man neinteresē kaut kādas tautas parašas, ticējumi un, īpaši, laucinieku ģimenes attiecības . Tā nu ir sanācis, ka esmu pieradusi pie dinamiskiem, par sevi pārliecinātiem cilvēkiem un mainīties nedomāju.
Man ir 38 gadi, un man ir bērns. Dēls Ļevs, 8 gadi. Pirms pieciem gadiem izšķīros ar pirmo vīru – mana bērna tēvu. Neko daudz nestāstīšu. Mēs vienkārši bijām pārāk atšķirīgi cilvēki, tik pārāk ilgi atlikām acīmredzamo. Nē, nebija nekādas krāpšanas, nekādu intrigu un kā tamlīdzīga, kas tagad tik ļoti interesē cilvēkus.
Vienkārši, ja cilvēkam patīk strādāt, lai pēc tam atpūstos, viņš nekad nesapratīs otru cilvēku, kuram patīk strādāt, lai kaut ko sasniegtu. Tā arī mans bijušais vīrs izrādījās piederīgs pirmajai kategorijai. Man tuvāka bija pašattīstība, karjera, kaut kādu mērķu sasniegšana, vēlme sasniegt ko vairāk.
Un tā, pēc šķiršanās mēs nepārtraucām saskarsmi, jo galu galā dēlam ir vajadzīgs tēvs. Nekādu pretenziju pret bijušo man nebija, un es ar mierīgu sirdi laidu bērnu pie tēva uz brīvdienām un ne tikai. Puika saņēma abu vecāku mīlestību, bet es varēju veltīt laiku savām lietām. Uzskatu, ka tas ir normāli.
Pirms diviem gadiem iepazinos ar Viktoru. Jauns cilvēks, par pusotru gadu jaunāks par mani. No nabadzīgas ģimenes, dzīvoja piepilsētā. Ļoti enerģisks vīrietis, pārcēlās uz pilsētu, iekārtojās darbā pie mums firmā un uzreiz parādīja sevi kā labu speciālistu. Pamanīju viņā dzirkstelīti, bet viņš, savukārt, pamanīja mani.
Drīz vien sākām dzīvot kopā, pēc tam sarakstījāmies. Šķiet, jau pirmajos mēnešos Viktors iepazinās ar manu bijušo. Pieauguši cilvēki, viņi uzreiz saprata, kas ir kas, un nesajuta viens pret otru nekādas negatīvas emocijas. Es pati bieži laidu bērnu pie tēva uz kādu laiku. Man tas patika un bija arī lietderīgi visādā ziņā.
Tomēr radās problēma – vīramāte. Sieviete ar saviem uzskatiem par dzīvi, es pat teiktu „tarakāniem”. Viņa nebija pret mūsu attiecībām, taču gribēja visu kontrolēt. Vairākas reizes brauca pie mums, apskatīja dzīvokli, slavēja mani par to, ka esmu daudz sasniegusi, ka esmu patstāvīga. Aicināja ciemos.
Savā mājā šī sieviete ir saimniece. Atgādināšu, ka viņa dzīvo piepilsētā, nelielā privātmājā. Ar savu saimniecību, vistām, kazu un mazu zemes gabaliņu. Tāda lauku cilvēka dzīve. Un savā teritorijā viņa kardināli mainīja attieksmi pret mani. „Aizej salasi ābolus, atnes ūdeni” – tādām prasībām es nebiju gatava.
Savu iespēju un savas audzināšanas robežās es, protams, centos vīramātei palīdzēt, bet man tāda attieksme nepatika. Kāpēc jācīnās viņas vecumā pa dārzu, ja visu bez problēmām var nopirkt veikalā? Jo vairāk tāpēc, ka dēls krietni palīdz finansiāli. Mums pat radās konflikts, taču tas ātri vien tika atrisināts.
Īstā problēma sākās tad, kad Viktora māte uzzināja par mūsu attiecībām ar manu bijušo. Ka viņš mierīgi var atnākt pie mums uz mājām. Var piezvanīt vēlu vakarā, un pret viņu nebūs nekādu pretenziju. Acīmredzot, tādos brīžos viņa aizmirsa par to, ka tas ir mana bērna tēvs.
Tagad vīramāte uzstādīja ultimātu: viņa nerunās ar, mani, kamēr tas viss netiks izbeigts. It kā man vēl esot par maz ar viņas dēlu, es vēl kaut kādas lietas ar bijušo bīdot. Mums, pilsētniekiem, acīmredzot, pavisam neesot ne kauna, ne goda.
Viktors piekrīt maniem uzskatiem, bet māmiņai nu neko nevarot padarīt. Interesanti, kā tad man ar viņu sadzīvot?
Šķiet, esmu atradusi sava mīļotā cilvēka vājību – tā ir viņa māte. Ja es būtu jaunāka un bez bērna, jautājums būtu atrisināts tajā pašā dienā. Bet tagad es nevaru tā svaidīties ar attiecībām. No otras puses, problēma nekur nav izgaisusi, bet vīramātes nešpetnais raksturs tikai pasliktinās. Ko darīt šādā gadījumā, nesaprotu. Cīnīties par attiecībām vai vienkārši patīt filmu par gadu atpakaļ, kad vēl biju sieviete – vientuļniece?”