Skolasbiedru salidojums daudziem ir īpašs notikums. Jāatzīst, ka daži baidās, nevēlas satikt savus klases biedrus un nevēlas, lai tie redzētu viņus. Kāpēc tā ir
Skolas salidojums
Jaunība katram ir pagājusi atšķirīgi. Kāds ir bijis kompānijas dvēsele, kāds bijis pelēkais pelēns, kurš laiku pavadījis viens pats. Mums visiem bērnība ir dažādo emociju un atmiņu maisījums.
Labais tajā ir tas, ka par mums rūpējās. Bija daudz mazāk problēmu, mums nevajadzēja pieņemt nopietnus lēmumus un atbildēt par to sekām.
Kādam bija paveicies ar mīlošiem, saprotošiem un gādīgiem vecākiem. Bet tā nebija visiem.
Pārbaudījums bērnam varēja būt skolā, nesaskaņas ar mammu un tēti. Neiespējamība brīvi rīkoties ar saviem resursiem arī daudzus arī kaitināja. Daudzi skolā un draugos atrada mierinājumu, bet kāds, gluži otrādi, centās pēc pēdējās stundas ātri aizbēgt no skolas iestādes.
Reizēm man liekas, ka tie, kas dzīvo tā, kā viņiem patīk, tagad neskumst pēc bērnības. Viņi visu uztver mierīgi, lai gan tolaik viss nebija pārāk labi. Īpaši stipri pēc skolas ilgojas tie cilvēki, kurus neapmierina viņu dzīve šobrīd.
Man, piemēram, nepatīk skolas salidojumi un es uz tiem neeju. Bērnība man nebija tā vieglākā un visi šie ļaudis man par to atgādina. Tagad man patīk tas cilvēks, par kuru esmu kļuvusi. Es daudz strādāju, lai uzlabotu savu pašapziņu, finansiālo stāvokli un ārējo izskatu. Man patīk būt neatkarīgai. Bet bērnībā man bija problēmas katrā no šiem aspektiem.
Mani nebiedē šausmu stāsti par to, ka mēs visi esam izmainījušies, vai to, ka kāds manī saskatīs bailīgu skuķēnu, Vēl vairāk, es pati viņu nevēlos atcerēties. Tagad esmu pavisam cits cilvēks. Apskatot skolas laiku fotogrāfijas, es neizjūtu ne pili maiguma vai bijības.
Bet es patiesi priecājos par tiem, kuru bērnība bija citāda. Daudzi no viņiem līdz pat šim laikam tiekas ar saviem klases biedriem. Atmiņas par skolas laiku viņos raisa tikai prieku un gaišas skumjas. Tas ir jauki. Man tikai gribas atbalstīt to, kurš kaut ko tādu neizjūt. Ar tevi viss ir kārtībā! Pagātne, lai kāda tā arī nebūtu, ir jāatstāj pagātnē.
Pastāsti mums par saviem skolas gadiem. Vai tiecies ar kādu no saviem klases biedriem? Vai, iespējams, esi priecīgs, ka šis laiks jau sen ir pagājis?
Par skolas un augstskolas absolventu salidojumiem.
Es cenšos ierasties uz visiem salidojumiem, gan klases , gan augsskolas. Vidusskolu esmu beigusi 53 gadus atpakaļ un 1973 gadā beidzu augsskolu. Nav man nekādu siltu jūtu par bērnības skolas laiku., bet nebija nekas slikts, pratu par sevi pastāvēt un atklāti man neviens neuzdrošīnājās neko slikti darīt. Aizrāvos ar sportu, biju fiziski stipra, kaut arī biju sīka auguma un ļoti tieviņa, bet krampis bija. Augstskolā man patika pat ļoti, tur satiku savu brīnišķigo vīru Prom no vecākiem-superīgi pieci gadi. Studiju biedrus zināju, bet nearvienu nebiju draugos, nu tāda biju- visur un reizē nekur. Visa dzīve kā šūpolēs te augšā, te lejā. (tā tikai es domāju), bet varētu teikt, ka esmu visnotaļ laimīga. Man bija vienalga , ko domāja par mani mani klases vai studiju biedri. Man bija svarīgi, ko par sevi zinu es pati. Salidojumi- interesanti- ieraugi kādu, kurš atbraucis pēc ilgāka,( jaunībā tieviņš puisītis) un es saku,sveiks Jāni, bet man atbild, beidz, esmu Oskars. Jautri. Bērni, mazbērni, ceļojumi, darbs, dārzs un citi ierastie pasākumi un tad hops- salidojums. Pēdējais bija 2020 gda vasarā. šoreiz kaut kā ilgi domāju, ka varbūt jau pietiek, aizbraucu, bija superīgi, silta un jauka tikšanās.