Es darīju visu, lai mans vīrs būtu laimīgs. Vienmēr nekavējoši pildīju visas viņa prasības un centos būt ideāla sieva. Bet diemžēl pēc 13 kopdzīves gadiem vīrs aizgāja pie citas. Pameta mani vienu ar maziem bērniem.
Pirms desmit gadiem nolēmām apprecēties. Dzīvojām labi, nevarējām iztikt viens bez otra. Mums izdevās izveidot pa īstam stipru un mīlošu ģimeni. Kaimiņi skatījās un apskauda. Visas draudzenes jautāja, kā mums izdodas tik daudzus gadus būt kopā un nekad nestrīdēties. Bet es smaidīdama atbildēju, ka mēs ar Antonu ļoti mīlam viens otru.
Es centos būt ideāla sieva. Katrai ēdienreizei gatavoju vairākus ēdienus. Cepu pīrāgus, vārīju zupas un vienmēr pārsteidzu vīru ar jaunām receptēm.
Mūsu mājās vienmēr bija mājīgi. Es kopu māju, mazgāju veļu, gludināju. Man vienkārši patika staigāt pa veikaliem un meklēt skaistas lietas dzīvokļa labiekārtošanai. Iekārtoju ģimenes ligzdiņu, lai visi tajā justos maksimāli ērti.
Centos visādi izdabāt savam vīram. Nekad nestrīdējos ar viņu. Un visus lēmumus mūsu ģimenē pieņēma vīrs, kā ģimenes galva. Man ļoti patika justies vājākai, bet tai pat laikā mīlētai un aizsargātai.
Nekad nerīkoju scēnas greizsirdības dēļ. Vīrs teica, ka tāda sieva, kā es ir īsts dārgums un viņam esot neticami paveicies. Saprotams, ka dzirdot tādus vārdus, gribējās būt vēl labākai.
Kad pasaulē nāca mūsu bērni, jutos tā, it kā man spārni būtu izauguši. Pilnībā veltīju sevi mātes pienākumiem. Viss mans brīvais laiks tika veltīts bērniem un es biju vislaimīgākā pasaulē. Rūpes par maniem tuviniekiem bija mana dzīves jēga.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!