Sieva nevēlas bērnus. Viņai ir subjektīvi iemesli. Nākas precizēt: vairāk nevēlas. Tāpēc, ka viens bērns mums jau ir. Par to viņa runāja ar vīru vēl pirms precēšanās. Vīrs sāka pielietot vieglas piespiešanas taktiku. Dažreiz centās pierunāt, dažreiz atklāti uzstāja. Sievai piekrist nevēlas. Un tad rodas pārpratumi.
Mums niķoties nepatīk, bet rast risinājumu, nezinot būtību nezin vai ir iespējams. Vajadzētu tikt skaidrībā. Varbūt tev būs laiks un vēlēšanās ko ieteikt? Sākumā iedziļināsimies problēmā.
Ko ieteikt sievietei, kura mums atsūtīja vēstuli ar jautājumu, ko darīt šādā situācijā?
Sieva nevēlas bērnus
„Šodien mēs ar vīru sastrīdējāmies. Tāpēc, ka viņš mani pavisam nedzird. Mēs, starp citu, par to runājām jau pirms kāzām. Es nevēlos noņemties ar bērniem.
Maksimums viens bērns. Esmu ieguvusi labu izglītību un izskatu veiksmīgas perspektīvas. Jo vairāk tāpēc, ka tādas ir. Gribu nodarboties ar zinātni, jo jau kopš agras jaunības par to sapņoju.
Un te nu tūlīt kā apprecējos, paliku stāvoklī. Kaut gan nebiju plānojusi. Uz diviem gadiem izkritu no aprites. Meita jau iet dārziņā, bet vienalga vajag ar viņu nodarboties. Tāpēc, ka vēl maziņa. Es cenšos atgūt garām palaisto. Man ir tāda specialitāte, kurā visu laiku jābūt lietas kursā. Mēnesi – divus palaidi garām – un viss! Nākas iedzīt.
Jau tagad jūtu, ka galva citādāk darbojas, ir grūtāk apgūt informāciju. Un te nu vēl vīriņš man sāk teikt, ka vīriešiem smadzenes labāk iekārtotas. Viņi esot cīnītāji un pieraduši pie konkurences.
Sievietes vairāk esot centrētas uz bērnu lološanu. Tad nu, lūdzu, par savu karjeru labāk nedomā, domāsim labāk par bērniem. Bet man, ja godīgi, resursi izsmelti.
Sieva nevēlas bērnus
„Patiesi! Es esmu enerģētiski vājš cilvēks un vairāk bērnu – man tās ir beigas, Beigas maniem sapņiem par karjeru. Maksimums darbs kaut kādos zemos amatos un tad tas vēl nav fakts. Vai vienkārši nekvalificēts darbs.
No darba es nebaidos, ja kas, vienkārši nevēlos veltīgi izniekot savu potenciālu tikai bērniem.
Bet vīrs ieņēmis galvā, ka nenotiks nekas traks, ja vēl dzemdēšu un pēc tam atgriezīšos profesijā. Būtībā viņš piedāvā man aprakt visu, ko esmu mācījusies gadiem. Bet man jau desmit gadi tam veltīti. Kā es varu tā vienkārši no visa atteikties?
Ziniet, es ļoti mīlu savu vīru, bet viņš burtiski pieprasa un taisa spiedienu. Es tam neesmu gatava! Ko man darīt, lai vīrs saprastu beidzot, ka es nevēlos kļūt par savu ēnu. Ja sākšu nodarboties ar bērnu audzināšanu, tad par savu karjeru varu aizmirst. Nespēju iedomāties, kāds izmisums mani gaida.
Jūtu, ka ziedošu savu dzīvi. Mīlu savu vīru, šķirties negribu. Lūk, tāds viņš man ir. Bet viņam… Ko tad darīt?”
Ieteikums
Mūsu lasītāji reaģē dažādi. Kāds raksta, ka no karjeras atteikties nedrīkst. Tas būs izdevīgi visiem. Gan sievai, kura var realizēt sevi, gan ģimenei kurā visi būs laimīgi, gan bērnam, kuram tiks vairāk uzmanības redzot savas mammas piemēru – viņa taču darbojas zinātnē. Galu galā, sievietei ir mērķis un tādu viņa redz savu sūtību.
Tai pašā laikā citiem ir savs viedoklis – nav misijas svarīgākas par bērnu dzemdēšanu. Tikai dēļ tā ir vērts ziedot visu. Visdrīzāk Nobela prēmiju sieva tāpat neiegūs, tāpēc nav jēgas cīnīties par karjeru.
Iespējams, tagad viņa to nesaprot, bet perspektīvā viņa sapratīs, ka īstā laime ir bērni.
Runājot par mums, arī mums nav viens konkrēts un tiešs viedoklis. No vienas puses esam sievas pusē, bet no otras puses neuzskatām nepamatotas vīra prasības.
Kā labāk rīkoties šai sievietei: piekrist dzemdēt otru bērnu vai pārliecināt vīru, pierādot, ka karjera viņai ir svarīgāka?
Ja sieva nevēlas bērnus, tas tiek uztverts kā dīvainība. Katrā sievietē ir dabas dots mātes instinkts – kā to var apslāpēt? Labs jautājums…