Pirms neilga laika internetā parādījās kāds stāsts par sievieti, kuru piedzīvoja lielas sāpes nakts laikā. Attiecīgi nekas cits neatlika kā izsaukt ātro palīdzību. Sieviete gribēja padalīties, kā viss process notika un pats svarīgais – izteikt visvlielāko paldies un cieņu pret medicīnas personālu.
Sievietes rakstītais:
“Nakts miegu pārtrauca asas sāpes vēderā. Mājās esmu viena, iedzeru pretsāpju zāles- stipras. Nogaidu stundu, labāk nepaliek, gluži otrādi- tikai sliktāk. Zvans ātrajiem. Pēc minūtēm 15 viņi ir klāt. Nenoliegšu, ka gaidīšanas mirklī šķita, ka gaidu jau stundām- paspēju pārdomāt un iedomāties jau sazin ko…
Ātrās palīdzības ierašanos īsti vairs neatceros, jo sāpes, škiet, bija paņēmušas visus manus spēkus. Šobrīd nesaprotu kāpēc gaidīju tik ilgi, lai izsauktu ātro palīdzību. Laikam jau bail piedzīvot tik ļoti sabiedrībā iznesto viedokli par ārstu nolaidību, vienaldzību, paviršību.
Atgriežoties pie notikuma šajā naktī no piektdienas uz sestdienu… Atrā palīdzība apskata, sniedz visu palīdzību un vēl vairāk- aizvēra mājā logus, pirmās nepieciešamibas mantas un tie pretsāpju “vitamīni” atgrieza pie saprašanas. Bez debatēm tiek pieņemts lēmums vest uz Stradiņiem. Tad manā vēderā viss sagriezās kājām gaisā- jebkur, tikai ne tur… Kādas man tiesības iebilst? Vēlos justies labi, tāpēc braucam.
Uzņemšana, ļoti operatīvi tieku nokoordinēta uz palātu uzņemšanā Analīzes- vienas, otras, trešās. Burtiski pusstundas laikā visi analīžu rezultāti ārstam uz rokas. Man turpina dot pretsāpju līdzekļus, paliek nesalīdzināmi vieglāk. Drošībai vēl tik jāsagaida datortomogrāfija. Burtiski 2 stundu laikā esmu apčubināta, ļoti informēta, pat sadomāja pabarot- lai gan man pat nepienākas (pienāca pajautāja vai ir vēlme- kāda gan ēšana?!)
Atteicu un tomēr atkal tāda pārsteigta par attieksmi. Top skaidrs iemesls sāpēm, visi analīžu, izmeklējumu rezultāti, medikamenti, norādījumi un tiek izteikts variants ārstēšanu turpināt mājās, ja sāpes atkārtojas, atkal saukt ātro palīdzību un tad veiktu nepieciešamo procedūru, kas noteikti nav nekas patīkams.
Nestāstīšu par manām kaitēm, jo mans posta mērķis ir informācijas nodošana sabiedrībai par to, ka ne viss ir tik melns kā to mālē… Dodoties mājās mīļus vārdus teicu uzņemšanas nodaļas ārstu maiņai, kuru vadīja ķirugs-Pēteris Loža un viņa medmāsiņas. Nepateicu neko tādu, kā vien to, ka pie viņiem jutos drošībā un lielu paldies par rūpēm. Jums vajadzētu redzēt kādas emocijas bija šajos cilvēkos. Viena no māsiņām pat pienāca un pateicibā apskāva.
Ko ar šo visu vēlos teikt?! Patiesībā vēlos pat izkliegt… Šie cilvēki ir pelnījuši vislielāko cieņu, vislielāko pateicību, vislielāko algu par darbu ko dara un kā dara. Visu to laiku ko tur pavadīju, nodaļai cauri izgāja kāda čupiņa slimnieku- ne pret vienu nebija zemiska, nievājoša vai pavirša attieksme, lai gan citi pacienti tur bija pēc vētrainas piektdienas nakts, ar ne to labāko attieksmi…
Liels paldies Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca un jūsu darba rūķiem par izrādīto uzmanību, rūpēm un sirsnīgo pieeju man kā parastam pacientam. Paldies abām uzņemšanas maiņām, kuras nesa rūpes par tur nokļuvušajiem: dakteriem, ķirurgiem- Andim Lēmanim un Pēterim Ložam, visām māsiņām, laburantiem un izmeklējumu kabinetiem.
Paldies, ka esat tur, kur esat un darāt savu darbu ar ❤, ko pilnīgi noteikti var just nokļūstot jūsu aprūpē. Draugiem un paziņām lūdzu padalīties #share ar manu postu lai to sasniedz īstie adresāti, lai to izlasa tie, kuri par šo slimnīcu runā sliktu.
P.s. negatīvus komentārus dzēsīšu. Ja kādam šķiet, ka paldies var pateikt labāk- lūdzu! Nepiegānīt manu postu ar tekstiem, ka esmu uzrakstijusi par daudz, utt.
Nelūdzu komentēt manu rakstīto. Ja neko labu par ārstiem un viņu darbu pateikt nevari, tad šī nav īstā vieta komentāriem…”