Mannas biezputra pienā un ar ko to ēd. Parasti ar gabaliņu sviesta, lai būtu mazliet treknāk. Kāds reiz ir teicis, ka vecākiem cilvēkiem mannas biezputra nav vajadzīga. Sevišķi vēl pienā vārīta, jo vecumā laktoze grūtāk pārstrādājas. Mums šajā sakarā ir cits viedoklis.
Daudziem manna negaršo, bet mēs pazīstam cilvēkus, kuriem tā garšo ļoti. Noskaidrosim, cik dažādi var būt viedokļi par mannu.
Ļudas tantei tagad ir sešdesmit, manna viņai pēdējos gados nav īpaši garšojusi.
Ēda viņa tradicionāli, kā jau visi mūsu cilvēki, kamēr pie viņas neatbrauca māsīca, ar kuru viņa nebija tikusies piecus gadus. Ļudas tante bija pārsteigta ne tikai par viņas mundrumu, bet arī par svaigo izskatu.
Uz visiem jautājumiem viņa atbildēja, ka pielieto dažādus ēšanas veidus. Pieminēja arī mannas biezputru, kuru pavisam nesen veselu mēnesi esot ēdusi katru dienu. To pašu darīt viņa ieteica arī Ļudas tantei – manna lieliski palīdzot saglabāt jaunību. Tas, protams, nostrādāja. Tā nu sešdesmit gadu vecumā Ļudas tante sāka ēst mannas biezputru.
Vispirms viņa pakonsultējās ar speciālistiem un saņēmusi „atļauju” sāka mannu vārīt sākumā ūdenī, vēlāk pienā, jo tā putra ir garšīgāka. Pirmajās dienās Ļudas tante izbaudīja garšu, bet uz mēneša beigām manna viņai sāka apnikt. Bet ne jau tur ir būtība.
Lūk, kas mainījās Ļudas tantei pēc tam, kad viņa sāka ēst mannas biezputru. Pirmkārt, pazuda ierastā smaguma sajūta, kura bija no cita ēdiena. Otrkārt, pats vēders sāka uzvesties citādāk, un Ļudas tante regulāri apmeklē tualeti, ar ko iepriekš bija sarežģījumi.
Vissvarīgākais sasniegums bija tas, ka ar mannas biezputras palīdzību viņai izdevās arī kaut ko nomest nost. Un, šķiet, ka tas ir tikai sākums. Vienkārši Ļudas tantei apnika ēst vienu pašu mannu, un viņa sāka dažādot savu ēdienkarti.
Vispār jau viņa tāpat atļāvās ēst dārzeņus un augļus, arī vārītas vistas gabaliņus, bet par galveno ēdienkartē viņai tomēr kļuva manna.