Mūsu lasītāja Kristīne uz sevis ir izbaudījusi, kā tas ir, kad laulība pazūd viena mirkļa laikā. Vīrs izvēlējās citu ģimeni un ārlaulības meitu. Publicējam Kristīnes stāstu pirmajā personā.
„Laulībā ar vīru Dmitriju bijām 26 gadus. Es centos būt ideāla sieva. „Nezāģēju” viņu, kā citas sievietes. Dima bija neliela uzņēmuma direktors, tāpēc viņam vienmēr bija jāizskatās labi.
Es gludināju viņa kreklus, izvēlējos stilīgas kakla saites un dārgus uzvalkus. Arī pati vienmēr biju līmenī. Man jau ir 50 gadi, bet vīra kolēģi man dod ne vairāk par 45.
Veiksmīga laulība, laimīga ģimene. Dēls Artjoms arī savu dzīvi jau sakārtojis, mācās ārzemēs un domā palikt tur strādāt. Tikai mūsu laime pazuda vienā mirklī. Vainīga tajā bija maza meitenīte vārdā Katja.
Dmitrijs ir lielisks ģimenes cilvēks: darbā neaizkavējas, nedzer, mājās palīdz. Tiesa, darba darīšanās bieži brauc uz kaimiņu pilsētu.
Viņam tur ir meitas uzņēmums un daudz kolēģu. Un, kā izrādījās, arī otra ģimene. Pastāstīšu, kā es par to uzzināju.
Meita slimnīcā
Nesen ievēroju, ka vīrs ir ļoti noguris, darbā daudz enerģijas tiek patērētas. Nolēmu, ka mums steidzami kaut kur jāaizbrauc, jāizklaidējas.
Apzvanīju draugus, iemarinēju šašliku, lai dotos uz vasarnīcu un pavadītu tur divas dienas. Zinu, ka Dimu nomierina draudzīga atmosfēra, grils un sarunas svaigā gaisā.
Kad jautrība bija pilnā sparā, es iegāju mājā, lai paņemtu virtuvē šķīvi ar salātiem. Ieraudzīju, ka vīra telefons vai plīst no zvaniem. Ekrānā bija redzams vārds „Katja”. Es neatbildēju, vienkārši aiznesu telefonu vīram.
Pēc sarunas viņš kļuva balts kā krīts, un sāka kravāt savas mantas. Man tikai pateica, ka noticis kaut kas meitas uzņēmumā kaimiņu pilsētā un viņam steidzami jādodas turp.
Protams, mani tas darīja uzmanīgu, jo šoreiz komandējumā viņš pavadīja nedēļu, nevis 3-4 dienas, kā tas bija parasti. Neko pagaidām vēl nenojautu, es uzticējos savam vīram.
Nākamajā dienā zvanīju Dimam, bet viņš neatbildēja. Vakarā uz manu zvanu atbildēja sievietes balss: „Hallo, šeit Diāna, Dima ir slimnīcā pie meitas Katjas”.
Aiz pārsteiguma es pat nespēju pajautāt: kāda Diāna, kāda meita Katja? Tas ir joks, vai?
Balss klausulē runāja: ”Vakar Katja nokrita no šūpolēm, viņa ir slimnīcā. Jūsu vīram jau septiņus gadus ir cita ģimene. Mēs kopā audzinām meitu. Viņš nekā nespēja jums to pateikt”.
Lēnām noslīdēju gar sienu uz grīdas. Nespēju pat nospiest pogu, lai pārtrauktu sarunu.
Klausulē tik dzirdēju: „Hallo! Jūs mani dzirdat? Kristīn!”
Bet es vairs neko nedzirdēju. 7 gadi uzburtā “aina”, bet es savam vīram uzticējos, ne mirkli par viņu nešaubījos! Man bija kamols kaklā, dvēsele bija tukša. Piezvanīju draudzenei.
Reālā patiesība
Draudzene atnāca tūlīt pat. Kad es viņai visu izstāstīju, viņa nebija pārsteigta. Kristīn, tu tiešām to nezināji?” Izrādījās, ka visi mūsu draugi bija nojautuši, un reiz pat runājuši ar Dmitriju par to. Neziņā biju tikai es.
Draudzene pastāstīja, ka Dima nav vienkārši braucis komandējumos uz kaimiņu pilsētu. Viņai par to stāstījis vīrs, tuvs Dimas draugs.
Kādā no darba braucieniem Dmitrijs iepazinies ar Diānu, jaunu kafejnīcas oficianti. Sācies vētrains romāns, bet tad bijis paziņojums kā sniegs uz galvas: „Dima, es esmu stāvoklī”.
Mans vīrs nav spējis pamest sava bērna māti un bērnu. Tā vietā, lai godīgi man atzītos, viņš uzsāka ne to gaišāko un patiesāko ceļu.
26 laulības gadi, kopīgi draugi un pieaudzis dēls, mūsu lepnums. Bet Dima vienmēr bija gribējis meitu. Nu tagad, lai audzina Katju! Tāpēc arī nolēmu iesniegt aiziet no visa šī.
Protams, ir satraukums palikt vienai, man taču ir jau 50 gadi. Bet tas ir labāk, nekā dzīvot neīstā dzīves situācijā.
Dzīvē tomēr gadās visādi. Bet cilvēkam, kuru tu mīli ir divas dzīves. Ko tu varētu ieteikt Kristīnei tādā situācijā?