Mans laulības sākotnējais stāsts ir salīdzinoši parasts un, protams, ar laimīgām emocijām, skaistiem mirkļiem un prieka asarām. Ja neskaita vienu mazu, bet būtisku detaļu.
Manam vīram bija dvīņu brālis, un viņi vienkārši burtiskā nozīmē bija kā divas ūdens lāses! Viņus varēja atšķirt tikai un vienīgi pēc rīcības, pat arī tad dažreiz viens otru kopēja.
Es ar savu vīru apprecējos, jo zināju un jutu, ka viņš lielisks ne tikai kā cilvēks, bet gādīgs, mīlošs un atbalstošs. Par bērniem viņš vispār bija ļoti lielā starā. Mājās visu, ko vajadzēja, vienmēr darīja un man palīdzēja. Īsāk sakot, sapņu vīrietis un vīrs vienkopus.
Diemžēl reiz viss notika absolūti ne tā kā es biju vēlējusies un nespēju saprast, kādēļ tieši ar mani tā notika. Mans vīrs aizgāja prom no šīs pasaules pilnīgi neparedzēti, braucot ar automašīnu. Es paliku viena pati ar mūsu 2 bērniem. Sākumā bija grūti kā vienkārši nekad – nepietiek jau ar to, ka bija morāli izaicinoši, kur nu vēl runāt par fizisko izturību. Man tik ļoti pietrūka vīrs. Viņš man bieži rādījās sapņos.
Savukārt mana mamma centās būt atbalstoša, bet vienlaikus viņa skatījās uz šo visu situāciju no malas un visu laiku man atgādināja, lai es sāku sev meklēt vīru. Es nedrīkstu palikt viena, citādāk es pazudīšu. Vēl jo vairāk, ir jāpadomā arī par bērniem un viņu nākotni.
Es, protams, mātes vārdus ļoti labi sapratu, bet man nelīmējās kopā viena lieta – kam es tāda būšu vajadzīga ar 2 bērniem? Kurš normāls vīrieties gribēs uzreiz 2 bērnus no iepriekšējās laulības? Man sākotnēji likās, ka tādu vīriešu vienkārši neeksistē.
Papildus tam man bija saistības bankā ar hipotekāro kredītu. Centos strādāt divos darbos, ņēmu papildmaiņas, lai tikai nopelnītu vairāk. Par bērniem lielākoties rūpējās vecmāmiņas, par ko es viņām izsaku milzīgu paldies.
Pagāja pusgads un pie manis atnāca viņš. Mana vīra brālis, kurš ir identisks izskata ziņā kā mans vīrs.
Es sapnī redzēju savu vīru un viņš man teica, lai palīdzu Jegoram.
Jegors tas ir mana vīra brālis, kurš nekad dzīvē nebija precējies. Sākotnēji pat, kad satikos ar savu vīru, man pat bija sajūta, ka es Jegoram pat patīku.
Es nepretojos. Kā nekā viņš ir savējais un nav nekāds svešinieks. Turklāt palīdzība un īsta vīrieša atbalsts man bija nepieciešamas.
Sākumā Jegors nāca pie mums ciemos katru dienu. Tad jau pamazām sāka arī nakšņot. Pēc mēneša sāku apzināties, ka viņš jau dzīvo pie mums, un man tas sāka patikt.
Bet vēl pēc neilga laika viņš mani bildināja. Sākumā domāju, domāju, un beigās piekritu.
Un tā nu atkal man sanāca apprecēties. Tikai šoreiz ar savu vīra dvīņubrāli.
Vēlāk bija arī ģimenes pieaugums un no malas mēs izskatījāmies kā vienkārša laimīga ģimene.
Sapņos mans bijušais vīrs ik pa laikam rādās, bet viņš saka, ka ir laimīgs un viņam ir prieks, ka ģimene ir drošās rokās.