Pustukšs autobuss dodas savā maršrutā, kurš lēnām pārvietojas un piestāj vajadzīgajās pieturās. Vienā no tajām iekāpa simpātiska jauna sieviete – viņas vecums varētu būt ap 30 gadiem.
Tūlīt aiz viņa skriešus autobusā ieliec arī vīrietis aptuveni tādā pašā vecumā. Autobuss strauji uzsāk braukšanu un vīrietis inerces dēļ sagriļojās un uzkāpa sievietei uz kājas.
Sieviete uzreiz atcira: “Nu ko jūs kā zilonis. Vai tiešām mierīgāk nevar!”
Vīrietis uz viņu paskatījās ar vainīgām acīm un uzreiz atvainojās. Savukārt sieviete nerimās: “Vajadzēja tak turēties.”
Vīrietis tajā brīdī centās savos nākamajos vārdos izteikt pēc iespējas vairāk sāpes un nožēlas:
“Sieviete, jūs tak redzējāt, ka tas nebija tīšām, un es arī atvainojos. Ko man vēl vajag izdarīt, lai jūs nomierinātu?”
Es tajā brīdī biju iedomājies, ka tūlīt kaut ko nesmuku pateiks un atkal būs kāds pārmetums, bet tur bija pavisam kaut kas cits! Kaut kas tāds, ko nav iespējams aizmirst!
“Ko, ko, appreciet mani, ja varat!”
Šo frāzi izdzirdēja arī autobusa vadītājs, un viņš pat apstādināja autobusu. Salonā iestājās pilnīgs klusums. Pat mazā meitenīte, kas visu laiku runāja, apklusa.
Svarīgi piebilst, ka sievietes sejas mīmikā nebija redzami nekādi joki.
Un te es iespraucos un teicu:
“Klausies, vecīt, atbildi kaut ko, mēs uz tevi gaidām!”
Viņš paskatījās uz mums visiem un teica sievietei:
“Es kāpšu nākamajā pieturā. Jūs ar mani?”
“Jā,” pārliecinātā balsī viņa atbildēja.
Visi sāka aplaudēt un beidzot varējām doties tālāk. Viņi patiešām izkāpa nākamajā pieturā, un es tik dzirdēju, kad vīrietis pasniedza roku sievietei, kāpjot no autobusa: “Mani sauc Ludmila.” Un durvis aizvērās.