„Šogad notika manas audžumeitas kāzas. Jau desmit gadus es dzīvoju kopā ar manu sievieti un viņas meitu. Mums nav bijuši nekādi nopietni savstarpēji pārpratumi visā kopdzīves laikā, un es vienmēr centos palīdzēt sievai un viņas meitai”, – stāsta Viktors.
Audžumeitas kāzas
Pirms gada Nastja pabeidza universitāti. Visus gadus es apmaksāju viņas mācības. Vecākajos kursos es uzdāvināju meitai automašīnu. Es nekad nežēloju naudu savai ģimenei, lai arī meita nebija mana, es nekad nevērsu uz to uzmanību un darīju visu, lai man būtu laimīga ģimene.
Laiku pa laikam Nastja tikās ar savu īsto tēvu. Nekad neiedziļinājos sievas un tā vīrieša šķiršanās sīkumos, bet zinu, ka viņš ne kapeiku nav devis savai meitai. Viņš nedeva viņai kabatas naudu, nepirka apģērbu, neapmaksāja studijas. To visu darīju es. Bet Nastja vienalga ar prieku uzturēja sakarus ar tēvu.
Kad Nastju bildināja viņas puisis, tika pieņemts lēmums, ka maksimālais viesu skaits būs 250 cilvēki. Protams, es piedalījos kāzu organizācijā un to finansēšanā, jo uzskatīju, ka nekas slikts nebūs, ja es uzaicināšu no savas puses kādus 20 cilvēkus, kurus es vēlētos redzēt šajā pasākumā. Uzrakstīju manu viesu sarakstu un iedevu to sievai. Man tika apsolīts, ka par to parūpēsies”.
Tikšanās ar draugu
„Jau pašā kāzu priekšvakarā, kad viss jau bija izdarīts, visiem bija izsūtīti ielūgumi, es satiku savu draugu, kuru arī biju ierakstījis savu viesu sarakstā. Pajautāju viņam, vai viņš būs manas audžumeitas kāzās. Draugs atbildēja, ka nav neko dzirdējis par kāzām un ielūgumu nav saņēmis.
Vēlāk noskaidroju, ka viesu sarakstā nav neviena man tuva cilvēka. Bet pēdējais piliens visā šajā lietā bija diena, kad pārnākot no darba es savā mājā sastapu savu sievu, audžumeitu, viņas puisi un viņas tēvu.
Mani neviens par šo tikšanos nebija informējis, neviens nebija teicis, ka mums būs viesi. Visa uzmanība šajā vakarā bija veltīta Nastjas tēvam.
Man bija ne pārāk patīkami vērot to, kā viņi mīļi sarunājas. Ko šis cilvēks ir izdarījis savas meitas labā, lai viņas dzīve būtu laimīga? Viņš nav izdarījis ne mazāko piepūli tuvojošos kāzu dēļ. Tad es pacēlu glāzi un teicu tostu: „Es biju laimīgs visus šos gadus audzinot un atbalstot topošo līgavu. Es biju laimīgs dzīvojot šajā ģimenē. Bet tagad es vēlos pateikties līgavas tēvam, viņas līgavainim un visai ģimenei.
Beidzot es esmu sapratis, ka vienmēr jums esmu bijis tikai bankomāts. Tas, ko es uzzināju šo pēdējo dienu laikā, kļuva par mana lēmuma iemeslu. Svinīgi apsolu, ka šo kāzu izdevumus es neapmaksāšu.
Visas rūpes es uzticu līgavas tēvam, lai viņš arī uzņemas atbildību par visiem kāzu izdevumiem”.
Tad es palūdzu viesus atstāt manu māju, bet sievai un audžumeitai pateicu, ka viņas šeit vairs nedzīvo. Es biju gatavs visus kāzu izdevumus, kas būtu 20.000 eiro. Un ko es saņēmu pretī? Man iespļāva dvēselē tie, kurus es uzskatīju par savu ģimeni.”
Ne vienmēr attiecības ar audžuvecākiem veidojas ideāli, bet gadās arī tā, ka tieši audžu vecāki – patēvi, pamātes kļūst par mīlošākajiem un gādīgākajiem vecākiem. Kāzas ir ģimenes pasākums, uz kuru ierodas tuvi radi un draugi. Lai ko arī kāds teiktu, mūsu rīcība runā labāk, nekā vārdi.
Pēdējā brīdī Viktors saprata, ka nekad nav bijis mīlēts, ka visu laiku viņš ir tikai izmantots. Iespējams, viņš arī turpinātu nodrošināt ģimeni, ja vien šie ļaudis vismaz rēķinātos ar viņa viedokli. Kā tu rīkotos Viktora vietā?