Daudzus gadus es domāju, ka mīlestība rodas no ne kurienes, kad tu vienkārši satiec savu cilvēku. Vienā mirklī visa pasaule un visi priekšstati par to mainās. Tad, pateicoties kādam gudram cilvēkam, es sapratu, ka mīlestība ir darbība, nevis stāvoklis. Un darbība visai sarežģīta.
Tā jāmācās, kā jebkurš arods. Ir jāattīsta sevī prasme mīlēt. Šajā jomā ir gan teorija, gan prakse. Ar teoriju, protams, viss ir vienkārši. Bet praksei vajadzēs visu dzīvi. Ja jau pasaulē pastāv mīlestība, tad tai jābūt arī kaut kam pretējam. Naids? Nē.
Pretēja mīlestībai ir nemīlestība. Kad tevi nemīl, tad cilvēka uzvedība ir citādāka, nekā tad, ja mīl. Noskaidrosim, kā. Un te mums palīdzēs psiholoģe Anna Kirjanova, un arī tas gudrais cilvēks, kuru jau pieminēju.
Kad tevi nemīl: mīlestība, nemīlestība un kā tajā visā rast skaidrību.
Daudzi jauc mīlestību un naidu. Un tā nu ir sanācis, ka pats vārds „naids” sevī satur tik melnu konnotāciju, ka šķiet, sliktās par to nevar būt nekas. Ticiet man, var. „Nemīlestība reizēm ir vēl sliktāka par naidu, tāpēc, ka ienīst par kaut ko, aiz skaudības, piemēram. Un tad var vienkārši aiziet vai dot pretī.
Bet nemīl vienkārši tāpat vien. Kaut gan saka: ”Jā, mīlu, bet atšujies, atkal tu mal savu!” – savā rakstā saka Anna Kirjanova.
Un tā, pamoki smadzenes un saproti: tad kad tevi ienīst, tu no tā vari kļūt vēl stiprāka. Bet kad tevi nemīl, tas tevi lēnām iztukšo, izspiež tevi. Tu kļūsti par vecu, slapju, nomazgātu dvieli, kuru laiks izmest.
Kopā ar tevi nevēlas neko
Kad tevi nemīl, kopā ar tevi negrib ne smieties, ne raudāt, ne sarunāties, tevi nevēlas apskaut. Tāpēc, ka tu traucē, tu neļauj elpot. Tevi nevēlas uzklausīt, jo tavas problēmas ir sīkums, kuru pati esi izdomājusi (vai pats).
„Nemīlestība ir kad tevi īpaši nepeļ, bet arī neslavē. Vienkārši nepamana. Kad tuva cilvēka klātbūtnē ir neērti ēst, tad viņš var pateikt, ka tu pārāk daudz ēd. Bet tavu gatavoto ēdienu cilvēks apēdīs un neko neteiks. Un nepamanīs tavas pūles, kad būsi saposusi māju, ielikusi vāzēs ziedus”, turpina Kirjanova.
Vienkārši nepamana. Un tas ir sāpīgi. Tu vienkārši gaidi, ka tev pievērsīs uzmanību. Bet līdz tam tu eksistē, tu it kā sēdi stacijas uzgaidāmajā zālē- varbūt atbrauks mans vilciens un es strauji ieskriešu tajā. Bet tā jau var visu mūžu nodzīvot un gaidīt… „Nemīlestība ir , kad neko nedrīksti.
Kad esi kaitošs, kad traucē, kad mels tukšu , kad uzbāzies, kad jauc smadzenes. Sēdi mierā kaktiņā un gaidi, kad tevi izvedīs pastaigā. Un nesmilksti, nedīc, neraudi, sēdi un gaidi. Kad tevi neaizstāv un saka, ka pats esi vainīgs! Tā ir nemīlestība”.
No nemīlestības cilvēks dziest
Kirjanova saka, ka vispirms nemīlestība izsūc visus spēkus no bērniem, veciem cilvēkiem un suņiem. Pēc tam ķeras klāt arī jutīgākajiem pieaugušajiem cilvēkiem. Nemīlestība maina cilvēku, izkropļo viņa iekšējo būtību. Viņš bija laimīgs, bija jautrs, tad viņu neiemīlēja. Un viss.
„Nemīlestība padara cilvēku kautru, neveiklu, sasaistītu un neglītu. Viņš baidās visu sabojāt, baidās kādam traucēt, kādu aizkaitināt. Tur neko nepadarīsi. Ja pietiek spēka, ir jāaiziet, kaut arī ar nastiņu uz muguras, Vai arī skaidri jāsaprot- tā ir nemīlestība. Ne mīlestība.”
Bet kas tad ir mīlestība
Ja viss, par ko runājām, ir nemīlestība, tad kāda ir mīlestība? Man šķiet, neviens to nav izskaidrojis labāk par Erihu Frommu, to gudro cilvēku, viedo psihologu, filozofu un rakstnieku, kuru pieminēju sākumā. Viņš visu skaidroja no pretējā. Nemīlestība ir simbiotiska saikne.
Kad pāris nevar pastāvēt viens bez otra. Tā ir atkarība, kurā pazūd katra pāri veidojošā cilvēka individualitāte. Šai parādībai ir dažādas formas: pasīvā- sava veida iekšējais mazohisms, aktīvā- dominēšana, sadisms. Tādos gadījumos cilvēks visbiežāk bēg no vientulības, stājoties ar kādu simbiozē.
Viņš bija vientuļš, nejuta saikni ar apkārtējo pasauli. Bet pēc tam saņēma baismīgu kopības parodiju, kaut gan sākumā viss varēja neizskatīties nemaz tik drūmi.
Mīlestība ir nobriedusi savienība ar noteikumu, ka katrs saglabā savu individualitāti. Mīlestība nav ziedošanās, tas nav „nebeidzams nolādēts kompromiss”, kā dzied Bi-2. Tas ir sava veida paradokss, tāpēc, ka divi cilvēki kļūst par vienu veselu, pie tam paliekot par atsevišķām personībām.
Tas ir sarežģīti, ļoti sarežģīti! Tāpēc tā ir darbība: ir jāstrādā kā vērsim. Bet nobriedušas patiesas mīlestības paradokss ir pat tajā, ka šis smagais darbs pats par sevi dos gandarījumu. „Mīl to, pie kā strādā, un strādā pie tā, ko mīl”. Paldies Frommam par šo izpratni. Cepuri nost.
Ja tev patika šis raksts un tu guvi tādu pašu gandarījumu, kā es, pastāsti komentārā, ko tu domā par mīlestību un nemīlestību.