Tāpēc es ar prieku veicu visus mājas darbus un audzināju bērniņus.
Nekad nežēlojos par nogurumu un nelūdzu palīdzību. Tikai pa retam vecāki paņēma bērnus pie sevis paauklēt. Vīrs draugiem lielījās, ka viņam esot ideāla sieva.
Es pat iedomāties nevarēju, ka šī pasaka kādreiz var beigties.
Pēc 10 laulības gadiem mēs ar Antonu izšķīrāmies. Viņš piekrāpa mani ar savu kolēģi. Un pats dīvainākais bija tas, ka par šo sievieti viņš vienmēr izteicās ļoti slikti. Es vienmēr biju pārliecināta, ka viņš viņu galīgi necieš. Un te tādi jaunumi!
Kādu dienu Antons pārnāca no darba un visu man izstāstīja. Es nespēju noticēt, līdz pēdējam cerēju, ka tas ir kaut kāds muļķīgs joks. Taču diemžēl viņš patiešām iemīlēja citu un gribēja šķirties no manis.
Nesapratu, kas Antonu viņā saistīja. Biju pārliecināta, ka vīrs novērtē manas rūpes un mājīgumu. Bet viņš aizgāja pie karjeristes. Tā sieviete vispār nekad nedomā ne par vienu citu, tikai par sevi. Darbs viņai ir galvenā prioritāte dzīvē.
Bet es veltīju sevi ģimenei. Un nu zaudēju dzīves jēgu. Antons bija man viss. Bez viņa es negribēju dzīvot. Es nevēlējos nevienu redzēt, negribēju iziet no mājas. Dienas kļuva pelēkas, mani nekas neiepriecināja. Pārstāju tikties ar draugiem, kopt sevi un galīgi neko neēdu.
Nesapratu, kas ar mani nav tā. Kāpēc viņš aizgāja pie citas, kas viņam pietrūka savā ģimenē? Varbūt es par maz centos? Nesapratu, ko domāt. Bērni redz, ka es esmu emocionāla, bet nekā nevar man palīdzēt. Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez šī cilvēka.