Pēc 30 minūtēm Oksana atnāca uz dzīvokli. Vēl pāris minūtes Arkādijam nācās gaidīt, kamēr meitene atrada zīmīti. Kad viņa paņēma vēstījumu rokās, Arkādijs sastinga. Viņam tas bija atklāsmes brīdis: mīl vai nē. Meitene apsēdās dīvānā. Kādu brīdi viņa vienkārši sēdēja un raudzījās zīmītē. Tad piecēlās un sāka ātri staigāt pa istabu. Kādā brīdī Oksana apstājās un sāka raudāt.
Arkādijs jutās laimīgs. Viņš ātri ielika datoru somā, samaksāja oficiantam par kafiju un traucās uz mājām. Tur viņu gaidīja vienlaikus priecīga un interesanta aina. Meitene sēdēja uz paklāja un raudāja tā, ka uzreiz pat nepamanīja Arkādija parādīšanos dzīvoklī.
– Mana mīļā, nu ko tu! – maigi jautāja Arkādijs. – Es nekur neeju, es esmu šeit, kopā ar tevi. Viss ir labi.
Viņam nācās vēl ilgi mierināt Oksanu. Arkādijs skaidroja viņai, kas tieši notika un kāpēc. Oksana pat nevarēja neko atbildēt. Viņa vienkārši skatījās uz viņu apsārtušām, nesapratnes pilnām acīm un dzēra ūdeni.
Pēc pārbaudes
Sākumā Arkādijs pat jutās vainīgs. Viņš taču bija licis meitenei raudāt. Bet no otras puses, bija arī prieks. Tagad viņš droši zināja, ka ir vajadzīgs Oksanai.
Pagāja nedēļa. Oksana uzaicināja Arkādiju pēc darba uz kafejnīcu. Šīs dienas viņa bija nedaudz ieturēta, Arkādijs to izskaidroja ar nesen piedzīvoto. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka drīz vien viss būs, kā senāk.
– Tā vairāk nevaru, – teica Oksana. – Mums ir tomēr katram jāiet savs ceļš.
– Ko? Kāpēc? – Arkādijs nesaprata. – Tu taču negribēji, lai es aizeju.
– Un vēl es negribēju kļūt par pārbaudes objektu. Tu pat iedomāties nevari, ko es pārdzīvoju tajā dienā. Bet tev tas nebija svarīgi. Tu priecājies laikā, kad man bija ne pārāk labi.
Un visu nedēļu tu staigā kā suns, lepodamies ar to, ka esi novedis mani līdz tādiem satraukiem. Atklāšu tev noslēpumu.
Ja tev bija kādi jautājumi vai neskaidrības, tu varēji vienkārši par to ar mani parunāt. Tici man, sarunu laikā asaru ir daudz mazāk.
– Bet klausies…
– Lai tā tev ir mācība. Es aizeju. Nevēlos, lai man ar tevi būtu kas kopējs. Pārējās mantas paņemšu rīt.
To pateikusi, Oksana piecēlās un aizgāja. Arkādijs negāja viņai pakaļ. Viņš pasūtīja sev kafiju un skatījās tumšajā dzērienā. Neizdzēris ne malka, viņš devās uz mājām. Uz turieni, kur vairs nebija daudzu viņas mantu.
Pārbaudes rezultāts
Vai var uzskatīt, ka tādas pārbaudes ir pieņemamas attiecībās? Vai pareizi rīkojās Oksana? Un vai Arkādijam bija tiesības iedot draudzenei tādu pārbaudīju? Daudz jautājumu…