Ņemot vērā, ka autobusā bija maz cilvēku, es aiz neko nedarīšanas vienkārši sāku vērot cilvēkus. Apstājāmies vienā pieturā, un tur iekāpa kundze gados – izskatījās kaut kur ap 80 gadus veca.
Viņa izņēma no kabatas savu lakatu, kurā bija nauda, un sāka skaitīt to. Sīknaudā vecmāmuļa saskaitīja nepieciešamo summu 16 rubļus, sniedza to šoferim un palūdza apturēt autobusu.
Kas bija savādi, bet viņš naudu neņēma. Vēl jo vairāk, viņš paņēma savu maku un palūdza kundzei pagaidīt dažas minūtes un pats izkāpa no autobusa.
Šoferis ātri ieskrēja tuvajā viekalā un atgriezās no turienes ar maisu, kurā bija dažādi produkti – piens, krējums, maize un gaļa.
Viņš piegāja pie kundzes un iedeva viņai to. Kundze sajutās neērti un sākotnēji nemaz negribēja to maisu ņemt, attaisnojoties, ka no pensijas naudiņas jau pietiekot visam.
Šoferis gan beigās piespieda kundzi, lai viņa paņem to maisu, pretējā gadījumā viņš izteica komentāru, ka izmetīšos to ārā.
Vecmāmuļa pateicās par šādu sirsnīgu rīcību.
Šoferis iesēdās atpakaļ savā krēslā un kāds no pasažieriem neizturēja un izteicās:
“Vai tiešām bija tā vērts tērēt mūsu laiku un vēl kavēt mūs šādi”?
Šoferis to izdzirdēja un atbildēja šādi: “Tādu cilvēku kā jūs dēļ visi pārējie uzskata jūs par neaudzinātiem jauniešiem un attiecīgi arī saviem bērniem varat iemācīt vienīgi liekulību un citu neko!
Pasažiere, sarkana kā tomāts, izkāpa no autobusa.
Neskatoties uz to, ka iespējams, šis stāsts ir nedaudz „izpušķots”, bet vienalga tas ir pamācošs un ar savu atziņu!