Šodien vēlamies pastāstīt neparastu stāstu par pāri, kur vīrs iemīlējis citu. Kopā viņi nodzīvojuši 24 gadus. Iepazinušies, kad vēl bijuši studenti. Tagad vīrietim ir 57 gadi, un nezina, kā rīkoties. Viņam vajadzīga sapratne un gudrs padoms. Tālāk turpināsim I personā.
Vīrs iemīlējis citu
Mūsu stāsts sākās ar draudzību. Vaļu es satiku, kad biju trešajā kursā, bet viņa bija pirmkursniece. Vienā mirklī mēs abi sapratām, ka starp mums ir kaut kas vairāk. Sākām dzīvot kopā. Drīz vien apprecējāmies.
Mums ar Vaļu ir kopīgs dēls. Kad viņš atstāja māju, bija skumji un vientulīgi. Pastāvīgi jutām iekšēju tukšumu. Tagad viņš jau ir pavisam liels, strādā un viņam ir sava ģimene.
Diemžēl mēs ar sievu sākām attālināties viens no otra. Likās, ka mūs vairs nekas nesaista. Mēs vairāk līdzinājāmies kaimiņiem, nevis laulātajiem. Pat gulējām dažādās istabās.
Pārcelšanās uz piepilsētu
Toreiz domāju, ka vajag pārdot dzīvokli un pārcelties uz ciematu. Dzīvojām mierīgi, bez pilsētas steigas. Man vienmēr bija gribējies dzīvot tuvāk dabai, bez trokšņa, mašīnām un putekļiem.
Taču Valentīna nekur negribēja pārcelties. Es nopirku nelielu vasarnīcas teritoriju, kur nolēmu pavadīt laiku – atpūsties, padomāt.
Valentīna nekad nav gribējusi sev dārzu. Viņai vispār nepatika pavadīt laiku, rakņājoties pa zemi, stādīt puķes un rūpēties par dārzu. Un vēl pastāvīgi teica, ka žēlojot savu manikīru.
Bet man ļoti patika strādāt svaigā gaisā. Kad es saucu sievu pie sevis uz vasarnīcu palīgā, viņa vienmēr atrada dažādas atrunas. Nekad viņai neatlika laika pat vienkārši atbraukt apraudzīt mani.
Protams, es pie viņas braucu. Ļoti skumu viens pats ciematā. Kaut arī bijām attālinājušies, vienalga negribējās viņu atstāt. Bet reiz mēs nopietni sastrīdējāmies un es nolēmu uz visu vasaru pārcelties uz vasarnīcu. Man likās, ka mājās es neesmu vajadzīgs, un Vaļa viena pati labi dzīvo.
Jaunas dzīve sākums jeb večuka kļūda?
Drīz vien sāku saprast, ka vientulība pamazām mani pamet. Kļuva vieglāk dzīvot. Mani apmeklēt sāka vasarnīcas kaimiņiene Svetlana. Tad mājās ceptu pīrāgu atnesa, te palīdzēja saimniecībā. Kad sieva kārtējo reizi atteicās pie manis atbraukt, es uzaicināju Svetu uz vakariņām.
Tad arī sākās mūsu romāns.
Jau septiņi mēneši pagājuši. Es neesmu braucis uz mājām pie Valentīnas. Bet viņa neko pat nenojauš. Izskatās, ka arī kaimiņi neko nejauš. Domāju, vai vēlos izšķirties uz uzsākt jaunu dzīvi ar Svetlanu. Pa šo laiku esam satuvinājušies. Tikai domāju, ka ne dēls, ne draugi mani nesapratīs.
Esmu pateicīgs sievai par visu. Ar viņu esam izgājuši caur uguni un ūdeni. Bet mūsu attiecības ir izgaisušas. Gribu atstāt viņai dzīvokli un iedzīvi. Tagad man vajadzīgs tikai miers un laime. Kad tad vēl būs laiks padzīvot sev? Nezinu, kā pareizi rīkoties. Varbūt kāds var dot gudru padomu.