„Kursabiedrs uzaicināja mani uz savām kāzām. Izrādījās, ka ielūgumus saņēmuši arī daudzi citi, ar kuriem kopā esam mācījušies.
Tā nu ieradāmies mēs visi kursa biedri dārgā restorānā un tūdaļ pat nožēlojām to. Uz mums skatījās kā uz neko, bet visi svarīgie onkulīši un tantiņas bija visgaidītākie viesi pasaulē. V
iesi nāca ļoti ilgi, tāpēc mēs nolēmām kaut ko uzkost, taču kāzu pasākuma vadītājs pieskrēja pie mums kliegdams, ka neesot taču dots rīkojums ēst.
Mēs visi piecēlāmies un devāmies projām. Aizgājām uz tuvāko kafejnīcu, atzīmējām tikšanos. Arī līgavainis atbrauca, skaidroja, ka tāda esot kārtība līgavas ģimenē. Pēc pus gada viņi nolēma iet katrs savu ceļu”.
„Reiz vīramāte visām savām vedeklām, arī man, uzdāvināja skaistus rokas pulksteņus. Tie patiešām bija ļoti skaisti un dārgi. Es reti šo pulksteni nēsāju, jo parasti pulksteņu nenēsāju.
Uzliku tikai tad, kad viņa bija klāt. Un tā pēc vairākiem gadiem vīramāte man zvanīja un piedāvāja nopirkt no manis šo pulksteni. Izrādās, kāda cita vedekla pulksteni pazaudējusi un vīramāte nolēmusi viņai uzdāvināt manējo”.
„Gājām mēs ar vīru iepirkties. Dēlu atstājām pie vīramātes un vīratēva, iepriekš par to vienojušies, protams. Atnākam atpakaļ pēc stundas: ieejas durvis līdz galam vaļā!
Vīra vecāki jau desmito sapni sapņo guļamistabā, satraucies dēls sēž mūsu istabā. Izrādās, ka viņi vienkārši izraidījuši puiku no istabas un aizgājuši gulēt. Tagad pat runāt ar viņiem negribu!”
„Mūsu znots ir dīvains cilvēks, tomēr mēs ar māsu nolēmām uzaicināt viņu uz pasēdēšanu.
Mana sieva ir konditore, tāpēc viņa šim pasākumam sacepa daudz cepumu un tos salika pa visām istabām. Kādā brīdī viņa paveda mani malā un teica, ka cepumi kaut kā ātrā tempā pazūd.
Pavērojot viesus, pamanīju, ka znots ņem cepumus un krāmē tos kabatās. Bet tos, kas neietilpa, slēpa skapī. Vairāk mēs viņu pie sevis neaicinājām”.
„Līgavaiņa māte kautrējās pirkt sieviešu lietas, tāpēc palūdza, lai tos nopērku es. Nopirku daudz, lai ilgam laikam pietiek. Glīti iesaiņoju un nolēmu aiznest tos viņai uz darbu.
Man tas bija pa ceļam. Bet viņa nolēma sainīti atvērt kolēģu priekšā. Un apvainojās uz mani. Un pēc tam vēl arī manam puisim pateica, ka es viņam nederot. Nevaru teikt, ka es nebiju priecīga, ka katrs aizgājām savu dzīves ceļu”.
Ne vienmēr patrāpās tie draudzīgākie un labāki radinieki, bet tomēr katrs mēs izvēlāmies, ko tālāk darīt ar viņiem…